Pasūtīt grāmatu "Manas bijušās"

Grāmatas cena: 10.00 EUR + sūtīšanas izdevumiem (Omniva 2.50 EUR)











Vēstījums


Par grāmatu

Grāmata tika sarakstīta ar mērķi apkopot manas stāvizrādes "TINDER SURPRISE jeb MANAS BIJUŠĀS" labākos stāstus, tikai atšķirībā no stāvizrādes, grāmatā es dalos ar daudz dziļāku savas iekšējās pasaules redzējumu. Grāmatā es rakstu par savu "Veco Es", un analizēju viņa attiecību pieredzi. Grāmata ir humoristiska, dažbrīd sarkastiska, bet tās galvenais uzdevums ir aicināt cilvēkus nodoties sevis radīšanai. Grāmatā es arī dalos ar 13 VISUMA likumiem, kas palīdzēja man izprast savu būtību, un apzināties savu misiju uz planētas Zeme.

Izdošanas gads: 2020
Valoda: Latviešu
Produkta veids: Mīkstie vāki
ISBN: 9789934897207
Lapaspušu skaits: 175

Visuma likumi, par kuriem es stāstu grāmatā

1.      Līdzīgs pievelk līdzīgu.

2.      Mēs nespējam ietekmēt citu cilvēku uztveri.

3.      Nekad nevarēs patikt visiem.

4.      Kritizē tikai tie cilvēki, kas savas dzīves nav piepildījuši.

5.      Suģestijas likums.

6.      Tas, kas meklē, tas atrod.

7.      Cēloņu un seku likums.

8.      Mums ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.

9.      Būt laimīgam - tā ir izvēle.

10.  Mēs nespējam ietekmēt to, kas notiek mūsu dzīvēs, bet mēs spējam ietekmēt mūsu uztveri.

11.     Tas, kas mums nepatīk citos, patiesībā mums nepatīk sevī.

12.   Mēs katrs redzam šo pasauli savādāk, un mums katram ir taisnība.

13.     Svarīgākais ir patikt sev.

Priekšvārds

Šis stāsts būs balstīts uz patiesiem notikumiem. Jums būs iespēja dzirdēt manu iekšējo monologu, manas pārdomas par dzīvi. Gribas ticēt, ka šis stāsts jums liksies humoristisks, bet tai pašā laikā arī pamācošs, bet, kas ir pats labākais, man ir pārliecība, ka, lasot šo stāstu, daudzās situācijās jūs saskatīsiet līdzību ar kādu savas dzīves notikumu. Tāds ir likums - “LĪDZĪGS PIEVELK LĪDZĪGU”, un patīk jums tas vai nē, ja jūs lasāt šo stāstu, mēs esam līdzīgi.

Es pateikšu vēl vairāk, viss, ko jūs lasīsiet šajā grāmatā, būs jūsu apkārtējās pasaules redzējuma atspoguļojums, kas būs balstīts uz jūsu prāta projekciju, un tas ir otrs likums - lai ko es nerakstītu šajā grāmatā, ES NESPĒJU IETEKMĒT JŪSU UZTVERI. Un tas ir tik interesanti, cik dažādi mēs redzam šo pasauli. Dažbrīd man liekas, ka mēs visi dzīvojam uz planētas ZEME, bet paralēli tam katrs dzīvojam savā pasaulē. Un katrs esam savas pasaules galvenais varonis. Šekspīrs laikam rakstīja, ka esam tikai aktieri uz šīs lielās skatuves, nez ko viņš ar to domāja? Iedomājieties tikai, šo grāmatu lasīs tik daudz cilvēku, un katrs no viņiem šo stāstu uztvers savādāk. Man būtu ļoti interesanti uzklausīt, kā šo manu stāstījumu uztvertu kāds bagāts arhitekts vai dakteris, runā, ka viņiem esot laba humora izjūta. Esmu pārliecināts, ka šo stāstu lasīs arī kāds, kas savā dzīvē spēlē upura lomu, ziniet, ir tādi cilvēki, kas vienmēr žēlojas, nē, viņu viedokli es negribētu dzirdēt, šķiet, viņu viedoklis ir bezjēdzīgs, balstīts uz mīlestības trūkumu, egocentriskumu un neizglītotību. Bet nekas, esmu pārliecināts, ka tad, kad mēs nomirsim, aplausus saņemsim visi, arī tie, kas spēlē upura lomu, un jo izteiktāk šī loma tiks spēlēta, jo, iespējams, lielāki aplausi tiks dāvāti. Nez, vai varētu būt tāda nominācija “Labākās upura lomas dzīves aktieris”.

Mjā, bet es aizdomājos, atgriezīsimies pie lietas. Šis stāsts tiek rakstīts ar vienu mērķi, es ceru, ka tas liks cilvēkiem aizdomāties, jā tieši tā. Viena no manām mīļākajām nodarbēm ir “komiķa būšana”, bet visu dzīvi es noteikti neplānoju saistīt ar šo “arodu”, ja tā drīkst teikt. Man negribētos kļūt par Svēto Jāni Skuteli II, lai gan Jānis man patīk. Es vienreiz nosūtīju vēstuli viņa menedžmentam, lai uzaicina mani uz “Pusnakts šovu septiņos”. Manā skatījumā mēs varētu uztaisīt labu trādirīdi ar Jāni, bet manu e-pasta vēstuli noignorēja. Nu neko darīt! Varbūt nākotnē.

Kā komiķis jau darbojos kādus 5 gadus, pa šo laiku esmu sarakstījis dažādus “Monologus“, citi ir bijuši ļoti veiksmīgi, tos klausoties cilvēki smējās, vēderus turēdami. Jā, atceros man bija stāvizrāde “Tipiskais Latvietis JEB kam negadās”, tas bija labs stāsts, es dalījos ar stāstiem no savas dzīves – kā es bankrotēju (3 reizes), kā iekūlos parādos, kā es tēloju, ka strādāju, kā es profesionāli braucu “pa zaķi”, spēlēju “mirstošā gulbja” cienīgu uzvedumu ceļa policijas priekšā, lai tikai nepaliktu bez tiesībām, un cilvēki smējās. Sākumā man likās, ka viņi smejas par mani, bet ātri vien es atklāju, ka viņi smejas, jo paši ir bijuši ļoti līdzīgās situācijās. Man ir bijušas arī izrādes, kurās neviens nesmejas. Vēl aizvien šad tad naktīs pamostos no murga, kurā es redzu tās stīvās skatītāju sejas. Ziniet, jums liekas, ka tūlīt visi smiesies, bet visi skatās uz mani tā, it kā es būtu vainīgs pie kāda terorakta. Ehh.. Esmu dzirdējis par saviem stāstiem uzslavas un arī nosodījumus, bet tas laikam ir trešais likums – nekad nevarēsi visiem patikt.

Mana pēdējā stāvizrāde ar nosaukumu “TINDER SURPRISE JEB MANAS BIJUŠĀS” bija visveiksmīgākā.  Šo izrādi es nospēlēju nedaudz vairāk kā 100 reizes. Ar šo stāstu es apceļoju visu Latviju, labi, ja ne visu, tad lielu daļu. Kur tik es neesmu bijis! Un ziniet, ko es jums pateikšu, es nevaru saprast kāpēc, bet latviešos ir tāds, kā lai pasaka, “nevajadzīgs svarīgums”, latvieši varbūt to sauks par patriotismu, bet, nē, patriotisms tas nav. Patriotisms ir tad, kad mēs mīlam savu zemi, savas tradīcijas, kad mēs apzināmies, ka mēs visi esam viena kopiena, pie tam ļoti maza, ja salīdzina uz Pasaules fona, bet latvieši to nesaprot. Viņi grib būt svarīgi atdalījušies no kopienas. Piemēram, cēsinieki uzskata, ka Cēsis ir vislabākā vieta, ventspilnieki Ventspili uzskata par labāko u.t.t. Vienalga, uz kurieni es braucu, katru reizi man kāds ieminējās, ka šī vieta ir vislabākā. Man tas liekas muļķīgi, mēs esam pārāk mazi, lai vēl savā starpā dalītos “grupiņās”. Amerikā, lai ar auto aizbrauktu no vienas pilsētas uz otru, ir vajadzīgas vairākas dienas, mums nepilnas vienas dienas laikā var izbraukt cauri visai valstij. Mēs esam ļoti mazi. Tāpēc mums vajag solidarizēties, turēties kopā, nodoties mīlestībai, atbalstīt vienam otru, vēl jo vairāk, mums latviešiem ir tikai viena radikāla atšķirība. Esmu pamanījis, ka Latgalē vienmēr visi sola sadot “pa seju”, pārsvarā gan tad, kad ir iedzēruši, savukārt Kurzemē ar šādiem solījumiem neviens nemētājas, ja tur kādam kaut kas nepatīk, tur uzreiz “dod pa seju”. Tā ir vienīgā atšķirība, visā pārējā mēs esam vienādi.

Un tātad, no visām manām stāvizrādēm “Tinder Surprise JEB manas bijušās” ir bijusi visveiksmīgākā. Reiz pat pēc viesošanās Liepājā saņēmu e-pastu no kādas meitenes. Pateicoties manam stāstam viņa izšķīrās no sava drauga, jo saprata, ka viņš nekad nemainīsies... Es arī saņēmu e-pastu no šī drauga, kuru viņa pameta, protams, viņš nenovērtēja dziļo mācību, ko ieguva līdz ar brīvību, ko kaut kādā ziņā es viņam dāvāju...

            Kā jau minēju, šis būs mans iekšējais monologs par to, kā es redzēju pasauli, par attiecībām starp sievietēm un vīriešiem, par krāpšanu, meliem, intrigām, par laimes ilūziju, par dažādām dzīves situācijām, kurās es savulaik iepinos, par iekšējo transformāciju (atdzimšanu) par īstu mīlestību un laimi.

  Lai Jums labi lasās, Rihards Čerkovskis


 .